Četras sienas

 Ir jau vēls.  Pēc  1,5h garā brauciena ārpus nogurdinošās Rīgas, jutos kā uzņēmis spēkus. Lai arī saule nogurdināja visu ceļu, tomēr biju priecīgs, ka esmu izrāvies no lielās, steidzīgās pilsētas, kurā vienmēr kaut kas notiek.  Šī pilsēta R ir kā viens liels haoss, kurā katrs dara savu. Tu nevienam neesi vajadzīgs. Nevienam nav laika. Un šajā brīdī man atausa atmiņā Travoltas! dziesma, kurā tiek izteikts tas, kas notiek, kad sāk pazust laiks. „Man nav laika, man nav naudas.  Man negribas neko darīt,  man negribas nekur iet.  Es mīlu tikai gulēt.  Man pazūd draugi, man pazūd laiks. Man pazūd prāts, man pazūd spēks. Man pazūd prieks.” Mana ikdiena sastāv no četrām sienām. Man tiešām pazūd spēks, pazūd laiks, pazūd prāts. Un bieži arī negribas nekur iet. Labi, ka draugi nepazūd. Vienkārši to ir tik maz, ka tie nevar pazust. Es tiešām jūtos kā četrās sienās. Vienīgais, kas man ir dators, kas mani uztur pie komunikācijas ar apkārtējo pasauli. Pārējais laiks paiet arī pie datora lasot un konspektējot, lai mani neizmestu no skolas. Viss!

centrāltirgus

Bija pienākusi kārtējā piektdiena, taču šoreiz bija savādāki plāni atšķirībā no parastajām piektdienām, kuras pavadījām pēc alus nesošā, netīrā mēģu telpā. Tā telpa vienmēr iedvesa bailes, jo tur bija tik auksts, ka pat virsjaka un cimdi nepalīdzēja, jo apkure tur nebija. Taču bija krāsns, kura bija aizmūrēta ar ķieģeļiem un sapūsts makroflekss. Vairs pat neatceros cik sen tas bija un kurā mēnesī, taču skaidri zinu, ka tā bija 12. klase. Ar personu x bijām aizdevušies līdz rīgai, tiešāk, spīķeriem, kurš ir wannabe hipsteru midzenis. Notika kārtējais hc koncis, kura laikā ar personu x tukšojām alus kausus vienu pēc otra. Alus tur tiešām ir sūdīgs. Tas vēl būtu piedodams, ja būtu normāls, bet par 1.50 ls cēsu Premium ir galīgi neatbilstoši. Koncis bija traks, kā jau vienmēr, tas ir, gan mūzika, gan mošpiti, bez kuriem hc koncis nemaz nevar būt iedomājams. Protams, pēc koncerta jūtos vairs pilnīgi nekādīgi, jo sāka mocīt bezspēks, jo pāris stundas izārdīties un alus dzeršanai ir sekas. Taču viss nebija galā. Smagākā daļa bija pēc konča, jo pirmais autobuss uz liepāju bija 7.05. Bet koncis beidzās aptuveni 2 naktī, bet ap 3iem mūs izraidīja uz ielas, jo tur viss taisījās ciet. Tad sākās cīņa par neaizmigšanu un bezjēdzīga čilošana apkārt. Līdz sagaidījām, kad atvērās vaļā autoosta un varējām iegādāties liepājas autobusa parka biļetes. Persona x nemitīgi smēķēja savus tinamās tabakas krājumus, jo tiešām jutās slikti. Tad devāmies uz centrāltirgu, jo gribējām kaut ko ieēst, jo mirām nost no izsalkuma, kas bija pavadījis pēdējās stundas. Es nopirku pāris bulciņas un persona x nopirka pāris gaļas veidīgas bulciņas. Tad nu veiksmīgi tās apēdām, precīzāk, norijām un gribējām vēl. Bija palikušas kādas 20 minūtes līdz autobusam un devāmies uz autoostu, lai dotos uz savu peronu. Laiks ritēja ļoti lēni, to pavadīja aukstums, negulēta nakts, sūdīga pašsajūta. Jutāmies kā zombiji. Taču, kad ieraudzījām mūsu peronam tuvojamies autobusu mūsu pašsajūta uzlabojās, jo zinājām, ka tūlīt būsim siltumā un mīkstos krēslos un 2 stundu ilgs miegs. Taču viss neritēja tik labi. Es sēdēju pa loga. Man vienmēr patīk sēdēt pie loga, jo tur es jūtos visērtāk. Biju gandrīz iemidzis, kad sāku saprast, ka persona x sāk palikt nemierīgs. Viņš atvēra savu somu un kaut ko izmisīgi meklēja – tas bija maisiņš. Izrādījās, ka viņam bija palicis slikti un tieši no centrāltirgus bulciņām. Bijām blakus Piņķiem. Viņš sāka piepildīt to maisu, taču maiss bija caurs. Persona x palika izmisis un maisu ietina savā džemperī, kuru ielika somā. VISS. Es pārvirzījos pāris rindas tālāk. Morāle – nekad nepirkt centrāltirgū bulkas.