Ir jau vēls. Pēc
1,5h garā brauciena ārpus nogurdinošās Rīgas, jutos kā uzņēmis spēkus.
Lai arī saule nogurdināja visu ceļu, tomēr biju priecīgs, ka esmu izrāvies no
lielās, steidzīgās pilsētas, kurā vienmēr kaut kas notiek. Šī pilsēta R ir kā viens liels haoss, kurā
katrs dara savu. Tu nevienam neesi vajadzīgs. Nevienam nav laika. Un šajā brīdī
man atausa atmiņā Travoltas! dziesma, kurā tiek izteikts tas, kas notiek, kad
sāk pazust laiks. „Man nav laika, man nav naudas. Man negribas neko darīt, man negribas nekur iet. Es mīlu tikai gulēt. Man pazūd draugi, man pazūd laiks. Man pazūd
prāts, man pazūd spēks. Man pazūd prieks.” Mana ikdiena sastāv no četrām
sienām. Man tiešām pazūd spēks, pazūd laiks, pazūd prāts. Un bieži arī negribas
nekur iet. Labi, ka draugi nepazūd. Vienkārši to ir tik maz, ka tie nevar
pazust. Es tiešām jūtos kā četrās sienās. Vienīgais, kas man ir dators, kas
mani uztur pie komunikācijas ar apkārtējo pasauli. Pārējais laiks paiet arī pie
datora lasot un konspektējot, lai mani neizmestu no skolas. Viss!
